Skip to content

Fotostudija

Fotostudija, fotostudijas īre (noma) Rīgā tikai par 8 Eur un baltais fons bez maksas!

Kā fotografēt fotostudijā?

 

Sāksim ar to, ka fotostudijā fotografēt var jebkurš, un gandrīz ar jebkādu fotoaparātu, iegūstot profesionālas kvalitātes attēlus. Tas ir vienkārši!

Lai fotografētu fotostudijā, jums vajadzīgs aparāts , kuram ir ārējās zibspuldzes hot shoe pēda. (tas ir tāds kontakts fotoaparāta augšpusē apmēram 15×15 mm izmērā). Šāda pēda ir visām spoguļkamerām, un ļoti daudziem “ziepjiem” jeb kompaktamerām arī.

Nākošais, kas jums ir jādara- jāatrod savā fotoaparātā M režīms! Ja tāds ir, tad variet ar šo aparātu fotogrāfēt studijā ļoti vienkārši!

Tātad, jums ir jāatrod savā fotoaparātā uzstādījumi, parasti tie ir viegli pieejami pa tiešo caur podziņām uz aparāta, un nav tālu jāmeklē nekādā “MENU”. Uzstādījumi jāuzstāda sekojoši: M režīms, slēdža ātrums 1/50- 1/60 (topošajiem profesionāļiem bieži liekas, ka vajag ātrāku slēdzi, bet impulsu gaismas gadījumā ātrākam slēdža ātrumam nav nozīmes- tāpat nekas nebūs izplūdis- par šo kādreiz uzrakstīšu atsevišķi, priekš profiem!), diafragmas vērtība f5,6-f9, iso 100 vai 200- (jāuzstāda mazākā vērtība, kāda ir iespējama)! Nu, un vēl- jāatrod WB uzstādījums, un tas jāizvēlas zibspuldzes režīmā (zibspuldzes simboliņš)! Ja nav zibspuldzes simboliņa, daudz nebēdājiet (daudziem ziepjiem nav), slēdziet iekšā “Saule” simboliņu, un būs okei- bildes izskatīsies nedaudz siltākas- āda iedegušāka un tā…!

Vēl jāpievērš uzmanība tam, lai būtu aktivizēta zibspuldzes darbība, daudziem ziepjiem to var atslēgt, nospiežot pārsvītrotu zibspuldzes simbolu!

Viss, fotoaparāts ir gatavs darbam studijā!

Vēl būtu ieteicams apgūt fokusēšanos ar vienu centrālo fokusa punktu un lietot to, pareizi pārkadrējot- tā dara pilnīgi visi profesionāļi, fotografējot studijā! Kaut gan var arī lietot automātisko fokusa punktu izvēles sistēmu, kā jūs, droši vien, parasti to arī darat ikdienā, vai pat automātisko fokusēšanos ar sejas atpazīšanas funkciju!

Tomēr ņemiet vērā, ka lietojot automātisko vairāku fokusa punktu sistēmu, jūs ļaujam fotoaparātam pašam izvelēties, uz kuru objektu izvēlēties asumu, un pastāv liela varbūtība, ka fotoaparāts par galveno izvēlēsies nevis to pašu, ko izvēlētos jūs, lietojot viena fokusa punktu un pārkadrējot. Piemēram- blīvi kadrētā portretā asums sanāks nevis uz acīm, kā jums gribētos, bet gan uz degunu (jo tas būs tuvākais fotoaparātam, un viņš to uzskatīs par gana labu esam, uz kuru fokusēties), un acis sanāks miglainas.

Kad atnākat uz studiju, jums priekšā būs studijas zibspuldzes. Jāuzliek uz fotoaparāta hot shoe studijas raidītājs, jāieslēdz sākuma viena studijas zibspuldze un var sākt fotografēt!

Studijas zibspuldzei sākumā uzstādiet 150- 180 ws jaudu! (Cipariņi rādīs uz displeja). Ja gribat vairāk jaudas (gaišāku bildi), jānospiež “+”, ja bilde sanāk par gaišu, jānospiež “-“, loģiski!

Uzņemiet vienu testa kadru, un ieslēdziet histogrammu bildes aplūkošanas režīmā (to var arī nedarīt, bet novērtēt bildes gaišumu pēc displeja, tomēr pastāv iespēja, ka tādā veidā novērtēta bildes ekspozīcija (gaišums) būs kļūdains!

Histogrammu var iegūt, bildes apskatīšanas režīmā spaidot podziņu “Info” vai “Disp” vai kā ku kuram aparātam tā saucas!

Histogramma ataino tādu taisnstūri, kuram iekšā ir tāda skala, kā “kalns” ar smaili. Jāpievērš uzmanība “kalna” labajai pusei- tā nedrīkstētu apstāties taisnstūra vidū (tad ir par tumšu bilde), kā arī pieskarties taisnstūra labajai malai (tad kaut kas ir par gaišu).

Histogrammas “kalnam” ir jābeidzas nedaudz pirms taisnstūra labās malas. Attēlā redzamas 4 histogrammas- kopējā un katram krāsu kanālam atsevišķi, bet jums pietiktu arī ar vienu histogrammas kalnu- to balto!

Galvenā atslēga tam, lai kaut kas sanāktu- ir sākt kaut ko darīt! Ko jums arī novēlu!

 

 

 

Kā fotografēt fotostudijā?
5 (100%) 6 votes

Kā iegūt skaistas bildes, fotografējot ar telefonu?

Lai iegūtu skaistas bildes, fotografējot ar telefonu, jums jāapgūst dažas tā iespējas.

kailfoto

 

Lai iegūtu skaistas bildes, fotografējot ar telefonu, jums jāapgūst dažas tā iespējas. Būtībā viena telefona kameras iespēja- ekspokorekcija. Neiedziļinoties sīkumos, teikšu, ka galvenais telefonbilžu mīnuss ir tas, ka tās parasti sanāk nedaudz par tumšu. Tāpēc, pirms fotografēšanas vai video uzņemšanas, atrodam telefonā ekspokorekcijas iespēju, un pagriežam tās mērvienību “+” virzienā, tādejādi iegūstot gaišākas bildes vai video. (Agrāk nebija iespējams aifoniem, tie uzbūvēti pārāk “muļķudroši”, bet jaunākajās iOs beidzot ir arī ekspokorekcijas iespēja- tomēr nekas, tāpat koriģēsim tās pēcapstrādē!).

DSC09212-10

 

Pēc tam uzņemam attēlu vai video (parasti lietojot ekspokorekciju uz “+” pusi, apmēram +1 +1,5 vērtībās, atkarīgs no telefona kamerā izmantotās programmatūras).

 

DSC09194-1

 

Ja objekts nav kustīgs, radošākie var meklēt telefonā HDR attēla uzņemšanas funkciju- tā dos vēl plašāku dinamisko diapazonu fotogrāfijai, attiecīgi, pēc tam to varēs pamatīgāk apstrādāt ar foto redaktoru! Kustīgām bildēm šis režīms neder, jo tas fotografē 3 attēlus pēc kārtas, ar dažādām ekspozīcijām, pēc tam automātiski savienojot tos vienā. Bildē būs izplūduši “spoki”, ja tā būs kustīga vai kāds objekts tajā būs kustīgs. HDR režīmā ekspokorekcija parasti nav darbināma (atkarīgs no telefona kameras programmatūras).

 

Lai iegūtu skaistas fotogrāfijas ar telefonu, mums vēl vajadzēs kādu fotogrāfiju redaktoru (aplikāciju). Snapseed ir ļoti labs un ērts interfeiss. To arī lietosim! Ejam uz Google Play un lejuplādējam aplikāciju! (Ir arī aifoniem, dabūjama AppStore “veikalā”, protams!)

DSC09197-2

 

DSC09199-3

 

Atveram aplikāciju “Snapseed”. Izvēlamies kādu no uzņemtajām fotogrāfijām. Noderīgākie no izvēlnēm ir atrodami zem “Tune image”. Vēl noderēs “Hdr scape”. Ar pirkstu velkot pa ekrānu uz augšu-leju, notiek izvēlne, pa labi-kreisi uz sāniem, notiek izvēlētās opcijas stipruma izvēle.

DSC09200-4

 

DSC09202-5

Nospiežam ķeksīti, kad apstrāde liekas laba. Pēc tam izvēlamies saglabāšanas ikonu (augšpusē, virs bildes, tāda bultiņa uz leju) un apstrādātā bilde nonāk galerijā, folderī “Snapseed”.

DSC09203-6

 

Ejam uz feisīti. Pievienojam, publicējam! Spiežam LIKE! :)

 

DSC09209-8

 

 

DSC09211-9

Kā iegūt skaistas bildes, fotografējot ar telefonu?
5 (100%) 3 votes

Kā pareizi fotografēt?

 

Kā fotografēt pareizi? Šis jautājums ir nākošais, kurš nodarbina patērētāju prātus, kad tie ir iegādājušies sev kārtējo fotoaparātu vai objektīvu, bet tomēr “pilnai laimei”…kaut kas viņu fotogrāfijās pietrūkst!

Šis raksts būs par to, kā izveidot pareizu kadrējumu fotogrāfijās, lai objekti bildēs būtu izvietoti komfortabli skatītājam un bildes intuitīvi viegli nolasītos.

Šis nebūs zinātnisks raksts, tāpēc es neanalizēšu trešdaļas likuma vai zelta griezuma rašanās iespējamos veidus, cēloņus un vēsturi. Vienkārši mēģināšu pēc iespējas saprotamāk aprakstīt KĀ VAJADZĒTU veidot kadrējumu fotogrāfijās, lai lielie čatisti no fotoportāliem vai kādi vareno fotokursu beidzēji nevarētu jums bakstīt bildēs ar pirkstu un nievājošu pārākuma izteiksmi sejā.

Es šeit nemēģināšu sakārtot kadrējuma likumus pēc to svarīguma, mākslinieciskuma vai kā savādāk, vienkārši jums būs jāielāgo daži soļi kadra veidošanā, kas jums garantēs veiksmi. Saturiskā fotogrāfijas puse šoreiz lai paliek jūsu dvēseles radošās šķautnes ziņā!

1. Pirmo kadra veidošanas likumu nosauksim par malu harmonijas likumu. Skaisti skan, un arī vienkārši izpildāms- ja veidojat horizonāli kadrētu bildi, atstājiet apmēram vienādu attālumu no objekta (vai objekta grupas) līdz attēla apakšējai malai, un līdz augšējai. Šī proporcija arī tiks uzskatīta par normālu, ja no objekta līdz augšējai kadra malai būs līdz divām reizēm vairāk brīvas telpas, kā no objekta līdz apakšējai kadra malai.

malu-harmonija

Drīkst kadrēt arī blīvi, nogriežot no objekta “gabalus”, bet tie atkal jānogriež proporcionāli no augšas un no apakšas. Šādu kadrējumu labāk veidot vertikālu vai kvadrātā, nogriežot apmēram vienādus objekta gabalus no visām pusēm! Kļūda būs, ja blīvā kadrējumā nogriezīsiet trīs gabalus no katras malas, bet starp vienu objekta malu un kadra malu atstāsiet tukšumu.

Arī blīvi kadrējot, jāievēro malu harmonijas likums- šajā gadījumā harmoniski nogriežot no visām pusēm!

blivs-kadrejums

Ja kadrējiet objektu (parasti cilvēku) grupu, arī tad ir jāievēro malu harmonijas likums, kā arī jāpievērš uzmanība tam, lai netiktu griezti cilvēki ar kadra malām.

cilveku-grupa (1)

Ja kadrējiet vertikāli, tad uzmanība jāpievērš tikai augšai un apakšai, lai tās būtu apmēram vienādā vai arī līdz 2:1 attālumā līdz kadra augšai un apakšai, bet ja kadrējiet horizontālu bildi, nāksies pievērsties nākošajam kadrējuma likumam, un tas ir trešdaļas likums, vai zelta griezuma likums, kuri ir visai radniecīgi, atšķiras tikai nedaudz to dimensijas, ja mēram ar bīdmēru vai lineālu.

2. Tātad- trešdaļas likums. Šī “fīča” pat ir ieprogrammētu daudz fotoaparātu un pēcapstrādes programmu logā- ar izvēlnes palīdzību ir iespējams to uzlikt uz fotoaparāta vai kompjūtera displeja, lai palīdzētu pareizi iekadrēt.

Viss ir ļoti vienkārši- kadru sadalam trijās daļās gan pa horizontāli, gan pa vertikāli- un šajos līniju krustpunktos (parasti vienā no tiem) izvietojam savu svarīgo objektu. Kā arī citām līnijām kadrā (parasti horizonta un zemes līnijām) vajadzētu sakrist ar šīm trešdaļas likuma līnijām.

tresdalas-likums

Ja kadrējam vertikāli, tad pietiks, ja ņemsim vērā tikai horizontālo kadra sadalījumu, ja pieslēgsiet arī vertikālās līnijas, parasti objekts tiks novietots pārāk tuvu kadra malai (tipiska iesācēju kļūda!)

Zelta griezums ir tas pats, kas trešdaļas likums, tikai tā līnijas un to krustpunkti atrodas tuvāk kadra centram. Re, cik parocīgi- kadrē, kā gribi, gan jau kādā likumā trāpīsi! :)

zelta-griezuma-likums

Ja izpildīsiet šos likumus, neviens gudrinieks jums nevarēs “piesieties” par nepareizu kadrējumu!

3. Mēģiniet fotografēt arī tā, lai galvenais objekts kadrā būtu gaišākais. Protams, te runa nav par siluetu un jūras fona, kurš ir melns, un saule ir gaišākā!

——————————————————————

Kļūdas kadra veidošanā, un kā no tām izvairīties.

1.Ja kadrējat horizontālu kadru, mēģiniet nenovietot objektu kadra centrā, bet gan kādā no trešdaļas likuma krustpunktiem vai līnijām! Protams, ir izņēmumi, kad tā var darīt- trijstūra likumā vai veidojot statisku kadru, bet to būtu sarežģīti te aprakstīt tagad.

objekts-centra

2. Ja fotogrāfijā ir cilvēks, tad mēģiniet kadrēt tā, lai tam netiek “nogrieztas” pēdas vai plaukstas, vai pirksti. Ja vajag “griezt”, tad dariet to virs elkoņa vai virs ceļa!

nogrieztas pedas

3. Tipiska iesācēju kļūda- nav ievērota malu harmonija, augšā virs cilvēka galvas ir milzumdaudz vietas, bet papēži ir nogriezti ar kadra malu. Grupu portretā jāseko, lai ar kadra malām netiktu nogriezta puse no kāda cilvēka vai cita objekta!

4. Kadrā iekļauti vairāki (vai viens) gaišāks mazsvarīgs objekts vai fons ir būtiski gaišāks par objektu.

gaisaks-fons

5. Kadrs pilns ar drazu, kura ņirb, jo ir tikpat gaiša, kā galvenais objekts, un nav pat skaidrs, kurš tur ir tas galvenais.

drazainiba

6. Zari vai tamlīdzīgi priekšmeti “aug ārā” no cilvēka galvas, va dies` pasarg` no dibena!

cauri-galvai

7. Horizonts ainavā atrodas pa vidu, nevis uz kādas no trešdaļas likuma līnijām.

8. Horizonts ir šķībs. Jā, liekas sīkums, bet tā kā ainavas savā būtībā ir garlaicīga štelle, tad vienmēr kāds meklēs tajās, kur var piekasīties, un šķībs horizonts ir pirmais, uz ko šie kašķi skatīsies. Otra tipiskā kļūda ainavās- tajās ir tikai divi vai trīs plāni, un tie paši plakani. Horizonta sasvēršana ir pieļaujama vai pat ieteicama dažu žanru sporta bildēs, sevišķi ja tās fotografētas ar platleņķa objektīvu, reizēm portretos- tas piedod dinamiku bildei, bet pirmajos fotografēšanas gados aizrauties ar to nevajadzētu!

9. Ja kadrā ir cilvēks, un viņš tiek fotografēts uz horizonta fona ( pie jūras, classic) tad šai horizonta līnijai nevajadzētu iet pa sensitīvām cilvēka vietām- kaklu, padusēm, un tai nevajadzētu būt asai, bet gan izpludinātai ar asuma dziļuma palīdzību, ja vien fototehnikas sensora izmērs to pieļauj izdarīt.

10. Fokuss garām. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka ja jūs fotografējat savu 750 Ls vērto suņa gabalu, lai to parādītu citām draudzenēm, tad asumam jābūt uz suņa purniņu, nevis uz ribiņām! Tas pats attiecas uz portretiem- asumam jābūt uz acīm, nevis ausīm!

11. Mēģiniet izvairīties no pārgaismotām vietām kadrā! Kas tas ir “pārgaismots”? Nu, tas nozīmē, ka kāda vieta kadrā ir tik gaiša, ka tajā vairs nevar saskatīt detaļas vai faktūru.

pargaismots

12. Ja fotografējam portretu, cilvēka skatienam jābūt vietai kadrā, kur skatīties, tas nedrīkst atdurties tuvākajā kadra malā! Labāk kadrēt tā, lai cilvēks skatās uz tālāko kadra stūri!

nav-kur-braukt

Tas pats attiecas uz braucošām automašīnām utml- tām ir jābūt vietai kadrā, uz kurieni BRAUKT!

13. Un atcerieties galveno- būtiskākā kļūda kadra veidošanā ir garlaicīgs šižets! Bet nu, tā jau vairs nav kadrējuma tehniskā, bet gan ir tā saturiskā puse.

————————————————————-

Šeit nav aprakstīti visi kadrējuma likumi, bet tikai tie, ar kuriem pietiktu, lai sāktu, un arī, lai iztiktu bez kļūdām kadrējumā.

 

Tomēr, ja ievērosiet šos likumus, kas šeit ir aprakstīti un parādīti, ar to būs pietiekoši, lai uzlabotu savu bilžu kadrējumu tiktāl, lai neviens frīks kādā fotoportālā jums nevarētu “piesieties” kadrējumam.  (Jebkurš čatists tādos portālos sevi uzskata par īstu specu).

Kā pareizi fotografēt?
4.8 (96.67%) 6 votes

Kā apstrādāt fotogrāfijas?

Kā labāk apstrādāt reportāžas fotogrāfijas ar Adobe Photoshop Lightroom ērti un viegli, lai tās izskatītos skaisti?

1. Fotografējiet pēc iespējas tā, lai bildēs nebūtu pārgaismotu vietu. (Iemācieties lasīt histogrammu fotoaparātā!)
2. Fotogrāfējiet vēlams raw formātā, šāds formāts ļaus “izvilkt” būtiski vairāk detaļu no tumšām ēnām un arī pārāk gaišām vietām, kā arī veikt plašāku krāsu korekciju, mazāk bojājot gala rezultātā iegūstamo attēlu.
3. Ja plānojat apstrādāt tikai vienu individuālu fotogrāfiju (“taisīt mākslu”, tā teikt), bet darīt to ļoti pamatīgi (mainīt ķermeņa proporcijas, veikt fotomontāžu, klonēšanu utml), tad jums būs piemērotāka Adobe Photoshop CS programma, nevis Photoshop Lightroom.

P.S. Līdzīga, nedaudz lētāka, bet ne sliktāka, ir Phase One Capture One Pro programma, kas arī ir piemērota reportāžas bilžu apstrādei, to var lietot divus mēnešus par velti, izmēģinājuma (trial) režīmā ar pilnīgi visām tās iespējām. Adobe Photoshop Lightroom var lietot mēnesi izmēģinājuma (trial) režīmā. Tomēr pērkot programmu ņemiet vērā, ka ik pa pāris gadiem Adobe pārstāj atbalstīt vecākas programmu versijas, kuras vairs nedarbojas ar jaunāko fotoaparātu raw failiem.

Ja esat Canon lietotājs, jūsu EOS fotoaparātam nāk līdzi komplektā līdzīga raw failu apstrādes programma par velti. Meklējiet kastītē disku!

Kā apstrādāt fotogrāfijas?
5 (100%) 3 votes

kadu-fotoaparatu-izveleties1

Kādu fotoaparātu izvēlēties?

Kādu fotoaparātu izvēlēties? Fotoaparātu un objektīvu atšķirības, to nozīme attēla veidošanā.

kadu-fotoaparatu-izveleties

Sākumā šo rakstu biju iecerējis kā palīglīdzekli pamata foto kursu dalībniekiem, bet, kad sāku to rakstīt, apjautu šīs tēmas plašumu un raksta potenciālos izmērus, līdz ar to nolēmu apkopot visu iespējamo informāciju par fotoaparāta izvēli tādā stilā, lai šī informācija būtu saprotama pēc iespējas plašākam lasītāju lokam.

Iesaku šo rakstu izlasīt arī visiem tiem, kuri vaicā: “Ko man pirkt- Canon vai Nikon (varbūt Sony)?” Ja lasīsiet uzmanīgi, iespējams, sapratne radīsies!

Tātad, sākšu ar to, ka laba apgaismojuma apstākļos (vasara, dienas laikā, ārpus telpām) visu fotoaparātu spējas vairāk vai mazāk kļust līdzīgas, un to atšķirības vairs nav tik pamanāmas vai būtiskas. Es pat teiktu, ka šajā cīņā var iesaistīties arī mūsdienu telefoni.

Viss kļūst sarežģītāk un atšķirības starp aparātiem kļūst jūtamākas, ja fotogrāfēšana notiek vājāka apgaismojuma apstākļos (nomākušās ziemas laikā, vai arī fotogrāfējot iekštelpās). Protams, iekštelpās fotogrāfējot, bieži tiek lietota zibspuldze, kas daļēji atrisina vājā apgaismojuma situāciju, bet jāņem vērā, ka iebūvētā zibspuldze fotogrāfijā parasti rada savu gaismas zīmējumu, kurš dēļ zibspuldzes tuvā novietojuma blakus objektīvam rada attēlu, kurš izskatās “plakans”- respektīvi nemaz nav telpisks. Protams, ka var lietot ārējās zibspuldzes, un pat noņemot tās no aparāta, attālinot no objektīva zināmā leņķī, un veidojot savu telpisku gaismēnu zīmējumu, apgaismojot fotogrāfējamo objektu, bet tā jau ir “augstākā pilotāža” un ne par to būs šis raksts!

Tātad- fotaparātu būtiskākā un uzreiz pamanāmā atsķirība laba apgaismojuma apstākļos ir tā, cik lielā mērā būs iespējams fotogrāfam operēt ar asuma dziļumu, izplūdinot fonu un tādejādi izceļot galveno fotogrāfējamo objektu, kurš paliek ass un labi detalizēts, bet fons izplūst un tā mazsvarīgākie objekti ir saskatāmi izplūduši, vai pat ir tiktāl izplūduši, ka nemaz nav uztverami kā objekti, bet gan tikai kā “sviestīgs” fons.

Šī iespēja izplūdināt fonu ir atkarīga no vairākiem aspektiem fotoaparāta un objektīva konstrukcijā. Precīzāk sakot- no trijiem: sensora izmēra, fokālā attāluma un diafragmas atvēruma. Precizējot šīs trīs fotoaparāta konstrukcijas sastāvdaļās, un runājot vienkāršotā valodā būs tā- divas primārās lietas , kuras ir “atbildīgas” par spēju izplūdināt fonu, ir sensora izmērs un diafragmas atvērums. Fokālais attālums fona plūdināšas kontekstā atbild tikai par to, cik lielu (mazu) skata leņķi tas nodrošina, un jo šis skata leņķis ir mazāks, jo mazāku fona daļu mēs redzam attēlā, un šī iemesla pēc tas izskatās vairāk izplūdis.

Rezumējot var teikt tā: lielāku fona izplūšanu nodrošinās lielāks sensors, atvērtāka diafragma  un lielāks fokālais attālums (mazāks objektīva skata leņķis).

Ko tas nozīmē reālajā dzīvē parastam cilvēkam, kurš šajās lietās pat vēl nav sācis iedziļināties? To, ka ja jūs gribiet gūt konkrētu atbildi uz jautājumu “Kādu fotoaparātu man izvēlēties?”, jums būs jāspēj atbildēt uz jautājumu “ko es fotogrāfēšu” un “kādās situācijās es fotogrāfēšu?”, kā arī “kā es vēlos, lai gala rezultātā jāizskatās manām fotogrāfijām?”

Te nu kļūst svarīgs vēl viens aspekts fotoaparāta izvēlē- un tas ir autofokusa darbības ātrums un precizitāte. Autofokuss ir sistēma, kas nodrošina to, ka jūsu izvēlētais objekts vienmēr ir asumā. Tas tā, vienkāršojot… Protams, ka reālajā dzīvē par šo faktoru atbild arī jūsu spēja precīzi “tēmēt” virsū šim objektam.

Runājot par autofokusu, šeit jāņem vērā, ka pagaidām vēl nav izgudrots tāds autofokuss, kurš  precīzi saprot, uz ko tad jūs vēlaties fokusēties, un kurš objekts tad ir tas, kuru jūs vēlaties asu. Protams, ka ir mēģinājumi šajā jomā no fotoaparātu ražotāju un izgudrotāju puses veikti, un pazīstamākie no tiem ir sejas atpazīšanas funkcija, kā arī fokusa punkta izvēle spoguļkamerās, sekojot jūsu acs ābola kustībai, un izvēloties šajā vietā fokusa punktu. Teikšu, ka neviena no šīm sistēmām mūsdienās (pašlaik ir 2013. gada marta beigas) nav ne tuvu ideālai, ja runājam par kustīgu objektu. Sejas atpazīšanas funkcija puslīdz pieņemami strādā tikai labos apgaismojuma apstākļos un attiecināma uz nekustīgiem objektiem. Tātad- ja vēlaties fotogrāfēt savus bērnus tā, lai viņi ir asumā, tad jums būs jāiemācās lietot vienu fokusa punktu, ar kura palīdzību tad jūs arī norādīsiet, kuram objektam fotogrāfijā jābūt galvenajam (asumā). Tā nu ir viena no tehniskajām lietiņām, kura būs jums jāiemācās, ja vēlaties kontrolēt savu bilžu tehniski saturisko pusi!

Ar to ir jāsaprot, ka lietojot tikai automātiskos režīmus, kā Auto, Portrets, Sports, Nakts un tamlīdzīgie, fotoaparāta ražotāji ir centušies pilnveidot savu izstrādājumu automātiskās programmas, lai tās būtu puslīdz lietojamas norādītajos apstākļos, bet reāli jau fotoaparāts nav un ilgi vēl nebūs tik “gudrs”, lai viņš saprastu, kurš ir jūsu bērns, un kura ir omes ķīniešu vāze vai stendere. Neskatoties uz “sejas atpazīšanām” un tamlīdzīgiem mārketinga trikiem. Reālajā dzīvē ir tā, ka jūs apmācīt ir vieglāk, nekā apmācīt fotoaparātu.

Tātad īss rezumē līdz šai raksta vietai: fotoaparātu izvēles kritēriji var būt spēja izplūdināt fonu, un spēja ātri trāpīt asumā to, ko jūs izvēlējāties, lai tas būtu kā galvenais objekts kadrā. Pirmo kritēriju sauc par asuma dziļumu, otro par autofokusu. Ja pieņemam, ka jums tas asuma dziļums nav svarīgs, tad par spēju ātri fokusēties uz vajadzīgo objektu un trāpīt to asumā mēs varam nerunāt tikai tajā gadījumā, ja neplānojat fotogrāfēt neko, kas kustas.

Nākošais fotoaparāta izvēles kritērijs varētu būt spēja fotogrāfēt vājāka apgaismojuma apstākļos, un šeit jau viss kļūst sarežģītāk un fotoaparāta konstrukcija un tehniskās iespējas kļūst aizvien būtiskākas, lai izdotos uzņemt kvalitatīvu attēlu, vai izdotos to uzņemt vispār.

Primārais faktors, kas nosaka fotoaparāta spēju fotogrāfēt vāja apgaismojuma apstākļos, ir tā objektīva gaismasspēja, ko nosaka maksimāli iespējamā diafragmas atvēruma vērtība, kuru, savukārt, nosaka objektīva konstrukcija. Loģiski būtu domāt, ka “gaišs” objektīvs, kurš laiž cauri vairāk gaismas, būs dārgāks par tādu, kurš to nevar. Un tā arī ir- gaišie objektīvi bieži vien maksā būtiski dārgāk par pašu fotoaparātu, ja runājam par tādiem aparātiem, kuriem objektīvus var mainīt.

Objektīvus var mainīt ne visiem fotoaparātiem- daudziem tie ir iebūvēti nenoņemami uz mūžu.  Tāpēc, ja pērkam fotoaparātu ar nenoņemamu objektīvu, tad objektīva gaismasspēja varētu būt viens no galvenajiem fotoaparāta izvēles kritērijiem, un otrs varētu būt tā spēja pietuvināt tālus objektus (tālummaiņa). Šis faktors gan jau nav svarīgs visiem (atcerietes, bija jāspēj atbildēt uz jautājumu “ko fotogrāfēsim?“) Un tie, kuriem nav svarīgi pievilkt tuvumā zīlītes, kas ziemā sēž pie barotavas, vai arī vasarā tās meičas pludmalē, tie var izvēlēties aparātu ar mazāku tālummaiņās (“zūma”) diapazonu, vairāk pievēršot uzmanību objektīva gaismasspējai.

Objektīva gaismasspēju (maksimāli iespējamo diafragmas atvērumu) apzīmē ar F burtu uz objektīva marķējuma, un jo cipars aiz šī burta ir mazāks, jo gaismu tas laidīs cauri vairāk. Vienlaicīgi der ņemt vērā un atcerēties to, ka jo šis F skaitlis ir mazāks, jo iespēja iegūt izplūdušu fonu ir lielāka. MAZS F skaitlis nozīmē LIELU caurumu objektīvā (labu gaismasspēju). Par mazu diafragmas vērtību no finansiāli pieejamajiem objektīviem varētu uzskatīt f 1.8. Ja runājam par iebūvētajiem objektīviem, tad šī diafragmas vērtība ir mūsdienās pieejama jau daudzās kamerās, tiesa gan- tikai pie minimāla objektīva fokālā attāluma (plata objektīva skata leņķa). Pietuvinot objektu ar tālummaiņas (“zūma”) palīdzību šī objektīva maksimālā gaismasspēja sāk samazināties, reizēm pat ļoti būtiski.

Tagad ķersimies klāt nākošajai fotoaparāta kostrukcijas būtiskai sastāvdaļai- un tas ir sensora izmērs. Jā, nevis PIKSEĻU SKAITS, bet gan sensora lielums milimetros. Dzenoties mārketinga vārdā pakaļ pircējiem, fotoaparātu ražotāji ilgu laiku sacentās “megapikseļu sacīkstēs”, kurās galvenais bija megapikseļu skaits, kas nekādu labumu bildes kvalitātei nepievienoja, drīzāk otrādi- bieži vien degradēja fotogrāfijas detalizāciju, krāsas, radīja vairāk digitālos trokšņus un samazināja bildes dinamisko diapazonu. Par megapikseļiem runājot- ar 4-5 megapikseļiem ir pilnībā pietiekoši, lai drukātu bildes A3 izmērā. Savukārt, ka runājam par internetu- 99,9 % te apskatāmo bilžu nemaz nesasniedz viena megapikseļa robežu.

Ko tad nosaka šis fotoaparāta sensora izmērs? Pirmkārt jau katra no miljoniem pikseļu individuālo izmēru- paša pikseļa  lielumu, kas uz šī sensora novietoti. Jo lielāks pikselis, jo skaidrāk tas “saprot” krāsas, jo vairāk tas spēj parādīt toņus un pustoņus, jo mazāk tas rada digitālos trokšņus digitālajā fotogrāfijā (trokšņi izskatās kā graudainība bildē- parasti sarkanīgi vai zaļganīgi mazi punktiņi, kas veido “putru” attēlā, samazinot tā detalizāciju un arī krāsainību.

Otra lieta, kas ir atkarīga no fotoaparāta sensora izmēra ir fona izplūšana. Jo lielāks sensors, jo vieglāk ar šādu fotoaparātu būs radīt bildes, kurās ir izcelts galvenais objekts, un izplūduši mazsvarīgie objekti fonā.

Trešā lieta, kas atkarīga no pikseļa izmēra (jo lielāks sensors, jo lielāki uz tā novietotie pikseļi) ir bildes dinamiskais diapazons. Jo plašāks dinamiskais diapazons, jo bildē mazāk “pārdegs” debesis, un vienlaikus būs iespējams radī bildi, kurā ir redzamas detaļas gan bildes ēnainajā daļā, gan arī gaišajās daļās. Kā arī šis dinamiskais diapazons iet roku rokā ar bildes krāsu dziļumu (spēju vienlaicīgi parādīt vairākus krāsu pustoņus un nokrāsas).

Vēl viena lieta, kuru šeit noteikti ir jāpiemin- tā ir fotoaparāta ISO spēja (varētu nosaukt to par jūtīgumu, ja runa būtu par filmiņu, bet sensoram jūtīgums nemainās). ISO ir fotoaparāta spēja digitāli pastiprināt saņemto gaismas (attēla) informāciju no sensora. Šis ir svarīgi, ja ir vājāki apgaismojuma apstākļi. Šeit gan jāņem vērā, ka mārketinga nolūkos, dzīdamies pēc pircējiem, ražotāji iekļauj savu fotoaparātu uzstādījumos tādas ISO vērtības, kuras labi izskatās uz papīra, bet reālajās fotogrāfēšanas situācijās, iespējams, nemaz nebūs pielietojamas, jo attēls būs tik graudains, ka to nebūs jēgas aplūkot pat fotoaparāta displejā, nerunājot par kaut ko vairāk. Jo lielāks sensors (lielāki pikseļi, kas uz tā novietoti), jo lielāka spēja fotoaparātam kvalitatīvi pastiprināt vājā apgaismojumā uzņemtu attēlu, lai tas kļūtu labi saskatāms.

Tagad atkal īss rezumē par visu augstāk rakstīto:

1. Liels sensora izmērs- iespēja vieglāk izplūdināt attēlā fonu.

2. Liels diafragmas maksimālais atvērums (mazs F skaitlis)- iespēja fotogrāfēt vājāka apgaismojuma apstākļos.

3. Liels sensors (lieli pikseļa izmēri- NEJAUKT AR (MEGA)PIKSEĻU SKAITU!) – lielāka spēja pastiprināt vāju gaismas signālu no sensora vāja apgaismojuma apstākļos (labāka (un kvalitatīvāka) liela ISO spēja).

4. Lieli sensori parasti tiek ievietoti arī lielāku izmēru fotoaparātos. Mūsdienās pagaidām nav izdevies ražotājiem izveidot mazu aparātiņu ar lielu sensoru, kurš spētu darboties labi ar autofokusu (fotogrāfēt kustīgus objektus, saglabājot tos asumā). Mēģinājumi ir, mārketinga reklāmas ir, bet reālajā dzīvē fogrāfējot neviens no tiem nespēj pat tuvināties visparastākās un lētākās spoguļkameras autofokusa darbības ātrumam un precizitātei.

Nobeigumā atbildes uz jautājumu “ko fotogrāfēsim?” ja šādu atbildi pats sev nevariet sniegt:

Ja fotogrāfēsiet kaut ko kustīgu, kvalitatīvi rezultāti būs vieglāk iegūstami ar spoguļkameru.

Bildes no liela sensora kameras un maza sensoriņa kameras ir salīdzināmas kvalitātes ziņā tikai ļoti laba apgaismojuma apstākļos un nelielos izmēros (piemēram publicējot internetā).

Populārs “tautas” spoguļkameras sensora izmērs ir APS-C. Žargonā šādu sensora izmēru sauc par CROP (krops). Šādas kameras mūsdienās nav dārgas pat jaunas, un mazlietotas ir iegūstamas no brango gadu celtniecības palīgstrādniekiem par pavisam simboliskām summām sludinājumu portālos.

“Gaišs” objektīvs ar mazu f skaitli vienmēr būs pluss, ja runājam par attēla kvalitāti. Piemēram, sākot ar f1.8.

Spoguļkamerām tik gaiši objektīvi ir bez tālummaiņas iespējām. Tālummaiņa jāveic ar kājiņām. Šos sauc par fiksētā fokālā attāluma objektīviem (“Fiksiem”). Parasti šie fiksētā fokālā attāluma objektīvi spoguļkamerām nedod plašu objektīva skata leņķi. Populārākais 50 mm f1,8 iekštelpās parasti būs lietojams tikai portretu fotogrāfēšanai, nu, varbūt līdz viduklim, sevišķi jau uz “crop” izmēra sensora.

Fonu būs vielgāk izplūdināt ar lielāka sensora kameru, ar mazāka f skaitļa objektīvu, ar lielāku fokālo attālumu. Protams, ka jāsaprot, kā to pareizi darīt, fotogrāfējot- attālinot objektu no fona pēc iespējas tālāk, lietojot pēc iespējas lielāku fokālo attālumu (“piezūmējot”).

Tātad- ja plāniņš ir fotogrāfēt bērnu aktivitātes istabā, lietojot autofokusu, tad spoguļkameras gadījumā ir jārēķinās ar lielu fotoaparāta izmēru (kurš parasti nav pa rokai), un diezgan dārgu fiksētā fokālā attāluma objektīvu. Piemēram- kvalitatīvs 24 mm 1,4 objektīvs maksās teju vai tūkstoti Ls. Mazāk kvalitatīvs 24 1,8 būs dabūjams par dažiem simtiem, bet tas dos dzeltenīgu nokrāsu bildēs, un fokusā varēs trāpīt tikai katru desmito bildi.

Laba alternatīva bērnu bildēšanai ir kompaktkamera ar gaišu f 1,4- f 1,8 objektīvu, bet jārēķinās, ka ar to nevarēs “pievilkt tuvu” beibes pludmalē un zīlītes barotavā dārza ābelē. Jārēķinās arī ar to, ka autofokuss šādā kamerā parasti nespēs izsekot bērna aktivitātēm, un tāpēc būs jāiegūst zināmas iemaņas un jāpaļaujas uz veiksmi. Šo mazo kompaktameru augsto ISO spēja arī nav diez ko lietojama, un bildes istabas lampu gaismā nebūs daudz ko labākas par bildēm jūsu telefonā.

Ja gribat fotogrāfēt vāja apgaismojuma apstākļos, ar lielāka sensora fotoaparātu rezultāti būs daudz kvalitatīvāki.

Ja fotogrāfēsiet nekustīgus objektus (piemēram produktus vai preces), jums derēs arī bezspoguļa kamera ar spoguļkameras izmēra sensoru (tā būs nedaudz mazāka- tomēr kopā ar objektīvu patiesa kabatas formāta kamera pagaidām ražotājiem īsti vēl nesanāk). Ja fotogrāfēsiet kustīgus objektus, tad ar bezspoguļa kameru autofokuss parasti nespēs izsekot objektam, sevišķi, ja lietosiet “čik-čik-čik-čik-čik” režīmu, kad kadri seko viens otram ar ātrumu vairāki kadri sekundē. Šī funkcija gan var būt aprakstīta ražotāja reklāmā kā ātrākā un labākā pasaulē, bet reāli jebkura vienkāršākā spoguļkamera to izdarīs vieglāk, precīzāk un ātrāk, un jā- galvenais- tā spēs reāli izsekot šim objektam, saglabājot to fokusā!

Ja doma ir fotogrāfēt zīlītes dārzā pie barotavas vai meitenes ļoti tālu jūrā uz kuģa, jums būs nepieciešams dārgs objektīvs spoguļkamerai, plus telekonvertors, vai arī kompaktkamera (“ziepis”) ar mega- optisko tālummaiņu. Šādam ziepim uz objektīva sānos būs rakstīs kāds mega skaitlis kā 40X vai 50X…

Rakstu uzrakstīju vienā “elpas vilcienā”. Pagaidām esmu noskaņots to kaut kad papildināt, koriģēt un droši vien arī pievienot kādas piemēru bildes no konkrētiem fotoaparātiem.

Ja kādi jautājumi- laipni lūgti izteikties zemāk, komentāros!

——————————————————————————–

Uzskatāmākam piemēram pievienošu dažas bildes, kuras fotogrāfētas istabas apstākļos pievakarē, istabā, kura NAV saules pusē. Apmēram šādi varētu izskatīties jūsu fotogrāfētas NEKUSTĪGU OBJEKTU (interjera, šajā gadījumā) bildes, ar nosacījumu, ka jūs zināt, kas ir diafragmas atvērums, un zināt, kas ir ISO. Diafragmas atvērums ir pēc iespējas plašāks, bet ISO ir tādās robežās, lai pēc iespējas labāk saglabātos krāsas un dinamiskais diapazons (koku zari un citi fragmenti ārā aiz loga).

Zibspuldze netiek lietota.

Slēdža ātrums visās bildēs ir tāds, ka ja būtu kāds kaut mazliet kustīgs objekts kadrā (piemēram bērns), tad tas būtu izplūdis.

Nākošās bildes, kuras sekos pēc šīm, jau ir fotogrāfētas fotaparātam sarežģītākos apstākļos- istabā parastā lampu gaismā. Tad nu izvēlieties- kādas kvalitātes attēli jums der, un ja šo attēlu kvalitāte jums liekas par švaku, tad būs vien jāslēdz iekšā zibspuldze!

Raksta beigās bildes laba apgaismojuma apstākļos ar dažāda sensora izmēra fotoaparātiem.

Jāsaka, ka manā skatījumā būtiskas atšķirības starp šīm pirmajām piemēru bildēm nav, jo šeit bija uzdevums parādīt tikai to, kas bildēs ir parādīts, un ielikt to feisbūkā feisbūka izmērā, ko draudzenēm aplūkot. Šo bilžu morāle ir tāda, ka ja jūsu mērķis ir paniekoties ar feisbūka izmēra un satura bildēm vakarpusē, tad to var darīt ar jebkuru kompaktkameru, vai pat telefonu.

—————————————————————————————-

Nākošais uzdevums fotoaparātiem būs jau grūtāks, un te jau parādīsies acīmredzama atšķirība starp telefonbildēm, spoguļkameras iespējām un modernajām kompaktkamerām- nofotografēt mazkustīgu objektu (cilvēku, kurš kaut ko knibinās, bet nespriņģo, mierīgi sēžot, istabā, kuras apgaismojums ir visai viduvējs, bet nu nav arī gluži nekāda sveču gaisma. Parasts bērnistabas apgaismojums, kurā, teiksim, lasīt grāmatu būtu labi, un apgaismojums ir pietiekošs šādai nodarbei). Starp citu- labi var saprast, ka 50 mm fiksētais populārais objektīvs crop spoguļkameras gadījumā telpās nav praktiski izmantojams, jo pat no tālākā istabas stūra fotogrāfējot, kadrā izdodas satilpināt vien mazu daļu no visas darbības.

Joprojām tiek fotogrāfēts ar aprēķinu, ka bildes ir “pa taisno” no fotoaparāta, un ar nosacījumu, ka cilvēks, kurš fotogrāfē, puslīdz saprot diafragmas atvēruma un ISO nozīmi, un puslīdz māk tos sakārtot tā, lai slēdža ātrums būtu optimāls dotajai fotogrāfēšanas situācijai- pietiekošs, lai nekas neizplūstu, bet tomēr pie minimāli paaugstinātas ISO vērtības (cik nu tas būtu iespējams, optimāli), kā arī māk lasīt histogrammu un lietot ekspokorekcijas podziņu. Fokusēts tiek ar vienu centrālo fokusa punktu, un pēc tam pārkadrēts, lai asums būtu tur, kur fotogrāfētājs vēlas (uz sejas).

Joprojām netiek lietota zibspuldze.

Ja fotogrāfēts tiktu kādā no automātiskajiem režīmiem, bildes varētu būt gan dzeltenīgākas, gan trokšņainākas, gan tumšākas, ja vien jūsu aparāts atļautu nelietot zibspuldzi auto režīmā tik vājā apgaismojumā. Daudziem fotoaparātiem automātiskajos režīmos nav iespējas ne izvēlēties fokusa punktu, ne atslēgt zibspuldzi. Tāpēc asums bildēs varētu būt nevis uz sejas, bet uz ceļgaliem, piemēram.

Aplūkojot kompaktkameru bildes, jāņem vērā, ka tās ir fotogrāfētas ar labākajiem kompaktkameru pulka eksemplāriem, kuru cenas līdzinās spoguļkameru cenām vai pat pārsniedz tās. Vienkāršāko kompaktameru bildes varētu tuvāk līdzināties piemēra bildei, kas fotogrāfēta ar telefonu.

Protams, ka fotogrāfējot RAW režīmā, un bildes pēc tam cītīgi apstrādājot, varētu iegūt labākus rezultātus līdzīgās fotogrāfēšanas situācijās, bet šī raksta mērķis bija parādīt to, kādas bildes apmēram varētu sanākt parastam cilvēkam, ar pieejamu cenu kategorijas fototehniku, bez stundām ilgas vēlākas knibināšanās fotošopā vai kādā citā pēcapstrādes programmā, tā teikt “pa taisno” no fočika un bez zibspuldzes lietošanas.

————————————————————————————————

Un raksta beigās- bildes no dažādu lieluma sensora kamerām, laba apgaismojuma apstākļos. Šis varētu palīdzēt izprast asuma dziļuma nozīmi sensora izmēra kontekstā- vienīgās bildes, kurās fons izskatās pārliecinoši izplūdis, ir fotogrāfētas ar liela izmēra sensora kameru.

Šajās fotogrāfijās arī ir ļoti uzskatāmi redzama tāda lieta kā bildes dinamiskais diapazons– mazo sensoru kamerām visām sniegs ir “pārdedzis”. Vienīgā fotokamera, kuras uzņemto attēlu gaišās vietas ir saglabājušas detalizāciju, vienlaicīgi ar tumšajām attēla vietām, ir ar lielu sensoru (un tādejādi ar lielu katra atsevišķi ņemta pikseļa izmēru (nejaukt ar pikseļu skaitu!) uz šī sensora).

————————————————————————————-

P.S. Apkopota praktiska fotogrāfēšanas pieredze ar šādiem aparātiem un objektīviem:

Canon- gandrīz visi aparāti ar crop un fullframe sensoriem kopš 1999. gada. Gandrīz visi objektīvi, visi profesionālās sērijas objektīvi. Vairums ziepīšu, arī superzūmi.

Nikon- visi profesionālie aparāti, līdz D4 modelim, populārākie crop sensora modeļi. Gandrīz visi profesionāli lietojamie objektīvi. FX, DX, CX sensora sērijas.

Sony- visi spoguļu un bezspoguļu aparāti, arī videokameras, ieskaitot EX-1, VG-20, VG-30 un VG-900.

Panasonic- visi GH un GF sērijas aparāti, 14-140, 35-100, 20 mm objektīvi. Vairums ziepīšu. (Arī ar nosaukumu “Leica”)

Olympus- OM-D E5. Daži modernākie ziepīši. Arī Tough sērijas.

Pentax spoguļkameras, objektīvi, bezspoguļniece K-01.

Vairums Sigmas ražoto objektīvu, populārākie Tamron modeļi priekš Canon, Pentax, Sony.

Minolta objektīvi.

———————————————————————————

Nu, un tad nobeigumā- par to, kāda RAŽOTĀJA aparātu pirkt? Nu, es teiktu tā, ka jāskatās uz to, vai nākotnē plānojat tam pirkt klāt objektīvus, zibspuldzes un vēl dažādus “pričindāļus”. Ja plānojat, tad aizejiet uz ss.lv sludinājumu portālu, un aplūkojiet pieejamo objektīvu un zibspuldžu klāstu katram fotoaparāta ražotājam. Tas jums dos priekšstatu par to, kādi ražotāji ir populāri sekundārajā tirgū Latvijā, un tas arī raksturos to, cik viegli vai grūti jums būs atrast kaut ko savam aparātam, vai arī pārdot kaut ko, kas jums no fototehnikas vairs nav vajadzīgs.

Šī situācija ir līdzīga visā pasaulē. Ir populāri ražotāji ar plašu (un tāpēc lētāku) objektīvu un zibspuldžu izvēli, un ir mazāk populāri- vai nu pārāk dārgi viņi kaut ko cenšas pārdot, un tāpēc viņi nav tik populāri, vai arī šaurāku objektīvu un aksesuāru klāstu piedāvā, salīdzinot ar citiem, populārākajiem.

Protams, katrs cilvēks ir atšķirīgs, un varbūt jūsu fotoaparāta izvēles kritērijos var ietilpt kādas specifiskas intereses vai vajadzības- kā piemēram- video filmēšanas iespējas, oriģinalitāte (“tādu kameru negribu pirkt, tādas ir visiem!”) vai vēl kaut kas (“šī taču ir dārgākā, tātad labākā!”), piemēram.

 

————————————————————————————–

Par video filmēšanas iespējām fotoaparātos un konkrētu modeļu atšķirībām video iespēju ziņā- citreiz, citā rakstā.

Kādu fotoaparātu izvēlēties?
4.7 (94.12%) 17 votes

bow-tipa-pukis-kaitosana-kaitbords

Kaitošana, kaitbords, kaitsērfings. Kādu inventāru izvēlēties iesācējam?

Kaitbords. Iesākumā gribētu teikt, ka kaitošana (kitesurfing, kiteboarding, kaitbords, kaitsērfings) vai latviskāk būtu “pūķošana” ir salīdzinoši ļoti laikietilpīgs hobijs, jo, ja tas iepatīkas, tas rada reālu atkarību, un tad jau kļūst saistīts ar regulāru braukāšanu uz kaitošanas vējiem piemērotajām vietām, kas parasti aizņem visu dienu no rīta līdz vakaram, jo kaitbords, kaitošana vai pūķošana nav fiziski nogurdinoša- kaitot var mierīgi 5-8 stundas no vietas, pat ne pārāk fiziski sagatavots cilvēks. Ja salīdzinam, piemēram, ar skriešanu, tad tāds pats vidējais cilvēks vairāk par stundu vai pusstundu noskriet nevar, jo nogurst.

Tātad- par kaitošanai nepieciešamo un piemērotāko kaitošanas inventāru!

Kaitošanā ir divi galvenie ekipējuma izvēles faktori, kas nosaka to, cik ātri varēs iemācīties, cik patīkami, ērti un droši pēc iemaņu apgūšanas būs kaitot. Pats dārgākais no kaitošanas inventāra ir kaitborda pūķis jeb kaits. Un reāli, ja cilvēks sāk ar šo hobiju regulāri nodarboties, tam vajadzēs vismaz divus pūķus, bet realitātē tiem kaiteriem, kas brauc kaitot regulāri, parasti ir vairāk par diviem- trīs, četri vai pat pieci pūķi- dažādiem vēja apstākļiem. Sevišķi tas attiecināms uz tiem, kas kaito Rīgas jūras līcī, jo līcī (no Kolkas līdz Rīgai un uz augšu, līdz Ainažiem) vējš parasti ir vidusmērā mazāk, nekā rietumkrastā (no Liepājas līdz Kolkai)

Kaitošanas pūķa un dēļa izvēli ļoti lielā mērā nosaka arī tāds faktors, kā braucēja svars. Šeit gan varētu sadalīt kaitotājus divās svara kategorijās- sievietes un vīrieši. Vidēji statistiskais kait- vīrietis ir ap 80- 100 kg, sievietes ap 50-65 kg. Tomēr, tā kā kaitošana neprasa fizisku spēku (varētu gan izskatīties, ka prasa, bet tas ir maldīgs priekšstats, jo kaitotājs šļūkājot pa ūdeni karājas pūķī iekārts aiz jostas, kuru dēvē par trapeci) arī korpulentāki kungi un dāmas var ar šo skaisto un uz doto brīdi stilīgi moderno hobiju itin viegli nodarboties.

Tatad- sāksim ar kaitborda pūķi! Kaitošana kā aktīva sporta nodarbe ir pazīstama visai nesen un līdz ar to no 2000. līdz 2006. gadiem notika ārkārtīgi straujš pūķu konstrukcijas un drošības progress. 2006. gadā sāka parādīties un tika aktīvi reklamēti iesācējiem draudzīgi pūķi no drošības un vēja diapazona viedokļa. Gandrīz visi pūķi, kuri ir ražoti pirms 2006. gada ir ļoti ierobežoti savās spējās un absolūti nepiemēroti iesācējiem. Tas nenozīmē, ka pilnīgi visi pēc 2006. gada ražotie modeļi ir iesācējiem draudzīgi.

Drošākos un iesācējiem drudzīgākos pūķus pēc konstrukcijas sauc par BOW, HYBRID, SLE, LEI tipa pūķiem, reizēm arī savādāk, bet šie pūķi pēc formas, vadības un drošības ir ļoti tuvu viens otram, un šie tipu nosaukumi ir pilnībā brīva izvēle no ražotāju puses, un vairāk ir paredzēti mārketinga mērķiem, nevis nosaka kaut kādus stingrus kritērijus vai pazīmes. Šo pūķu galvenā pazīme ir tīklojums pie pūķa, pie kura piestiprinās vadības striķi. Šis tīklojums var būt aprīkots ar papildus rullīšiem, vai iztikt bez tiem, vadības ziņā nav lielas atšķirības un iesācējs to nesajutīs. Vēl ir tāda pūķu kategorijas, kurus sauc par C tipa pūķiem, tie ir piemērotāki cilvēkiem, kuri jau kaito vairākus gadus, un ir izveic trikus ar pūķa un ķermeņa rotācijām. Šiem C tipa pūķiem vadības striķi ir piesieti pie pūķa tieši, pa taisno bez jebkādiem palīgstriķiem vai tīklojuma. Šeit es uzreiz gribētu atzīmēt, ka skaistie, augstie lecieni, ko, iespējams, novērojat pludmalē, ir izpildāmi ar jebkuras konstrukcijas pūķi vienlīdz viegli, jo leciens, palieciens vai sauciet to kā gribiet, ir vienkāršākais no visiem kaitborda trikiem, un neprasa nekādas īpašās prasmes ko kaitotāja. Patiesība ir tāda ka mūsdienu C tipa pūķi ir arī gana droši, un ar pietiekoši lielu vēja diapazonu, lai tos arī varētu lietot iesācēji. Tomēr tiem ir tāds kopīgs mīnuss, kā vairāk vai mazāk, bet grūtāka pacelšana no ūdens, kā arī nedaudz mazāka jaudas samazināšanas iespēja, nekā BOW, SLE vai HYBRID, LEI. Pieredzējušie kaitotāji, kuri kaitojot izveic sarežģītus trikus ar pūķa un ķermeņa rotācijām vairumā gadījumu lieto modernus C tipa pūķus ar piecu striķu vadību. Pirmos modernos C tipa pūķus (C tipa pūķus ar normālām depovera iespējām) sāka ražot North, un tas bija “Vegas” 2006. gada modelis, kurš depowera efektivitātes ziņā vēl ilgi apsteidza savus konkurentus Torch un Fuel. Kā arī Gin Nazca I tika sākts rāžot 2006. gadā, bet tas gan neguva plašu popularitāti dēļ ražotāja vājajām mārketinga aktivitātēm. Pirmie Naish Torch modernie C pūķi ar puslīdz normālu depoweru tiek ražoti kopš 2007. gada. Kā arī Slingshota Fuel kopš 2007.gada. Vecāku (pirms 2006. gada) modeļu C tipa pūķi, pat tie, kuri tika aprīkoti ar pieciem, nevis četriem striķiem, pēc mūsdienu standartiem nav piemēroti kaitošanai, un pat pieredzējis kaitotājs būtu nelaimīgs, ja viņam mūsdienās būtu jālieto tāds inventārs. No pieredzējušu triku meistaru viedokļa sevišķi svarīga mūsdienu moderno C pūķu īpašība ir spēja saglabāt precīzu informativitāti un paredzamību rotācijās, ja triki tiek izpildīti hūkā vai ieāķī. (Izāķējoties no trapeces un izpildot trikus anhūkā vai izāķī, bow, hybrid un c atšķirības vairs nav tik jūtamas), vienlaicīgi saglabājot salīdzinoši lielu lietojamo vēju diapazonu, spēju “izlaist” stiprākas vēja brāzmas, kā arī konstruktīvi salīdzinoši lielas depower jaudas regulēšanas iespējas.

Īss rezumē, tiem, kas garus tekstus internetā nelasa, tikai pāršļūc pavirši ar acīm, izlasot katru trešo teikumu līdz pusei, izskatās tā:

1. “BOW, SLE, LEI, C SHAPE, HYBRID” pūķi ir 4 striķu pūķi ar tīklojumu pie pūķa, ražoti pēc 2006. gada. Tie no vadības viegluma (vienkāršāk pacelt no ūdens) un drošības viedokļa (liels vēja diapazons, liels depower, salīdzinoši laba drošība, vienkārši atlaižot stūri) ir piemērotākie iesācējiem, pirmos pāris gadus noteikti!

2. “Retro C” pūķi ir ar 4 vai 5 striķiem, ražoti pirms 2006 gada. Tie ir piemēroti tikai mazohistiem un nekādā gadījumā nav piemēroti iesācējiem! 

3. Un “modernie C” pūķi pārsvarā ir ar 5 striķiem* bez tīklojuma pie pūķa, ražoti pēc 2006. gada. Tie ir piemēroti triku meistariem, kuri kaito 3 gadus vai vairāk, sevišķi tiem, kas izpilda trikus ar pūķa un ķermeņa rotācijām ieāķī (hūkā).  *Piezīme: Slingshot Fuel kopš 2010. gada modelis ir C pūķis ar 4 striķiem, bet nav guvis tik lielu popularitāti kā 5 striķu C pūķi- populārākais 5 striķu C ir North Vegas, otrajā vietā ir Naish Torch.

Tātad- sapratāt- ja esat iesācējs (pirmo divu gadu braucējs), tad šādus trikus jūs izpildīt iemācīties nevarēsiet (okei, viens no piecdesmit varbūt KAUT KO varēs…) un līdz ar to jums nav vērts koncentrēties uz piecu striķu modernā C tipa pūķu iegādi- jums pirmajiem pāris gadiem jāizvēlas četru striķu BOW, HYBRID, SLE, LEI tipa pūķis, un daži ražotāji, vēloties iemārketēt šos pūķus arī triku meistariem, mēdz viņus nosaukt arī par “C SHAPE” pūķiem, dodot mājienu, ka šis viņu ražotais (patiesībā BOW tipa pūķis no vadības precizitātes un paredzamības viedokļa) ir nu tik tuvs, nu tik paredzams un visādi citādi uzvedas tāpat kā C tipa pūķis, bet nu, atklāti sakot, tā ir tīrākā dir…. [cenzēts]…. ēeee…gribēju teikt- tas ir mārketings! Tomēr, kad izvēlaties bow tipa pūķi, nepērciet tādu, kuram pie stūres (bāra) vēl ir papildus rullīši, tādi bija pirmajiem bowiem, lai radītu tā saucamo “100% depower” iespēju, bet reāli šie ruļļi ļoti traucē informācijas uztveršanai, kura nāk no pūķa!

bow-tipa-pukis-kaitosana-kaitbords
c-tipa-retro-pukis

 No savas pieredzes varu piebilst, ka esmu apmācījis arī vairākus iesācējus kaitot no pašiem pirmsākumiem ar modernā C tipa piecu striķu pūķiem, tas nav neiespējami, bet…viss ir labi, kamēr viņi kaito mierīgajā līcī, visādos Pumpuros un Bērzciemos, kur ir sekls ūdens un pūķi var pacelt no ūdens, stāvot uz jūras gultnes. Jo galvenā BOW, SLE vai HYBRID vai C SHAPE četru striķu pūķu priekšrocība ir to vieglākā pacelšana no ūdens. Vairums saprātīgo iesācēju gan pūķi ūdenī iemet ļoti reti, bet tomēr šis var būt kā izvēles kritērijs. Un ja runājam par rietumkrasta dziļo jūru, viļņiem un tā, tad piecu striķu pūķis šajos apstākļos iesācējam pacelt no ūdens dziļumā var izrādīties ļoti grūts uzdevums. Tāpēc nepērciet C, tas jums pirmajos gados noteikti radīs vairāk galvassāpju, nekā bow, kad jums vajadzēs to dabūt augšā no ūdens kaut kur dziļumā!

c-tipa-kaitosanas-kaitborda-pukis

 No drošības viedokļa gan teorētiski, un bieži vien arī praktiski, piecu striķu drošība ir absolūtāka par četru striķu drošību, gadījumā, ja jūs izmantojat atkabināšanas mehānismu. Jāsaka, ka 99% kaitotāju šo drošības mehānismu lietot izvairās, jo pēc tam salikt atpakaļ visu sistēmu ir piņkerīgi. Tomēr četru striķu bow pūķu drošības pakāpe (jaudas samazināšas iespēja, ja konkrētāk), vienkārši atlaižot stūri, ir daudz augstāka, nekā piecu striķu C pūķu drošības pakāpe. Arī pacelšana no ūdens vairumam bow, sle, hybrid pūķim notiek vienkārši pievelkot pareizi stūres vienu rokturi. Ir daži, kuri pie 5 ms vēja tomēr no ūdens paceļas tikai pēc ilgas ņemšanās, bet tas nu tā…tādā vējā arī jūs nekaitosiet! Šeit gan es gribu atzīmēt, ka pacelšana un nolaišana krastā parasti notiek ar cita kaitotāja palīdzību, un daži kaitotāji visas kait- sesijas laikā pūķi ūdenī tā arī nenomet. Arī apzinīgākie iesācēji. Jo ir vietas, tas pats Bērzciems, kur nometot pūķi ūdenī, tā striķi salasa vienā mirklī aļģes, aptinot tās ap sevi, un tās ir jāpiņķerē ārā vismaz stundu vai pat divas. Pūķis ar aļģēm striķos no ūdens parasti vairs nav paceļams, jo tās ir pārāk smagas (pūķa striķi ir 25 metrus gari, un ap tiem aptinas kilogramiem aļģu).

Tagad- par pūķa izmēriem. Te viss ir ļoti vienkārši- iesācējam vienmēr būs vieglāk kaitot ar nedaudz lielāku pūķi, nekā dotajiem vēja apstākļiem būtu precīzi piemērotākais, tādejādi saglabājot jaudas rezervi pūķī. Šo jaudu zināmās robežās var regulēt ar speciāli šim nolūkam paredzētu jaudas striķi (tautā sauktu par depower). Pludmalē parasti ir daudz gudrinieku, kuri vēja stiprumu nosaka ar degunu ar precizitāti līdz pusmetram, bet es neieteiktu uz šiem gudriniekiem paļauties, bet labāk nopirkt vēja mērītāju! Vienreiz piektdienā neejiet uz bāru, un ietaupītos 30 latus ziedojiet Skywatch vēja mērītāja iegādei!

veja-meritajs

Atcerieties- vēja mērītāja turbīniņas ass ļoti ātri sarūsē, tapēc NEKAD neglabājiet to slapjajā pludmales somā! Protams, ar laiku šāda lētā vēja mērītāja turbīniņas ass tāpat izdilst, pat ja tas tiek glabāts sausumā, un tas sāk rādīt nepareizi (rāda mazāku vēja ātrumu, nekā pūš patiesībā), bet ja tas stāv mitrumā, tad pietiek ar vienu tādu reizi slapjajā somā, lai 6 ms vietā tas rādītu vairs tikai 5ms. Jūtīgs, nabadziņš! Ķīnīzeru mērītājus no ebay vispār labāk nepērciet, tie bieži vien rāda zilus brīnumus! Iesācējam, kurš mācās pirmās reizes, piemērotākais vējš ir 6-8 metri sekundē (ms). Ja iesācējs jau māk šļūkāt šurpu- turpu, var paaugstināt vēja robežu līdz 10ms, varbūt pat 12ms (brāzmās). Vējš jāmēra, stāvot pie paša ūdens, nevis no sava glaunā limuzīna stāvvietā pa logu izstiepjot roku vai tamlīdzīgi! Ja vēja mērītāja rādījumi, stāvot pie paša ūdens malas rāda mazāk par 5 ms kādā brīdī, un ne vairāk par 6 ms, čakarēties nav vērts! Ja rādījumi nekrītas zem 5 ms, teiksim, divas minūtes, variet pumpēt pūķi! Šādos 6-8 ms vēja apstākļos vīrietim piemērotākais (80-100 kg) būs 14-16 kvadrātmetru bow, sle, hybrid tipa pūķis. 110 kg cilvēks būs laimīgs ar 16-18 kvm pūķi. 12 kvm pūķi ir vērts iegādāties kā pirmo cilvēkam, kurš ir 70-80 kg robežās. ŠIS ATTIECAS uz līcī kaitojošajiem. Bet ko darīt rietumkrastniekiem, kuriem vai nu nepūš nemaz, vai arī pūš vidēji 8-10 ms? Nemācīties? Nē tak, vienkārši šādam vējam 70-80 kg iesācējam kā pirmais piemērotākais būs 10 kvm bow pūķis, 80-90 kg cilvēkam būs okei ar 12 kvm bow pūķi, un 90-110 kg var ņemt droši savu 14kvm bow pūķi un iet mācīties! Ja esat meitene 50-60 kg, jums kā pirmie būs piemēroti 12 kvm pūķis 6-7 ms, 10 kvm pūķis 7-8 ms un 8 kvm pūķis 8-10 ms.

Reāli līcī vasarās biežāk pūš 6-7 ms, rietumkrastā 8-10 ms. Rudeņos, protams, vairāk, bet tad jau jums mācīties negribēsies, kad tas drēgnais laiks ārā un līņā, vai ne?

Kad iemācīsieties, un ja patiks, tad stiprajiem rudens vējiem vīriešiem vajag vēl vienu mazāku 7-8 kvm pūķi un pieredzējušiem braucēji vētrā ņem 5-6 vai pat 4 kvm pūķi.

Nakošā izvēle- dēlis kaitošanai. Te atkal viss ir vienkārši- ar lielāku dēli spert pirmos soļus (pirmajos gados, es pat teiktu) būs vienkāršāk. Tātad, ja esat vīrietis ap 90 kilo, piemērotākais izmērs būs ap 145 cm garumā, un vismaz 42 cm platumā. Tā kā iesācēji vienmēr cenšas nez kapēc knapināties ar naudiņām, tad meklē lietotus dēļu, un jāsaka, ka šāds izmērs lietots praktiski nav nopērkams, tikai jauns. Attiecīgi, kad sāksiet knauzerēties- meklējiet vismaz 140 cm garu un vismaz 42 cm platu dēli. Meitenēm iesācējām piemērotais izmērs pirmajam dēlim ir 135 cm, vismaz 39 cm platumā. Pašiem pirmajiem soļiem Bērzciemā variet ņemt arī sava investora lielāko 140 cm dēli, kamēr viņš bradā jums nopakaļus, būs vieglāk aizšļūkt, bet- ja vien vējš nav stiprāks par 8 ms! Stiprākā vējā ar tik lielu dēli meitenei būs grūtāk iekantēt pret vēju- ātri nogurs pēdas.

Dēļa formai arī ir nozīme- eksistē izliekti dēļi, kurus sauc par veikstila dēļiem. Tie noteikti nav piemēroti iesācējiem, jo ar tādu būs grūti tikt pret vēju. Ir arī ļoti plakani dēļi ar taisniem galiem, saukti par “Freestyle” tipa, arī tie jums nebūs kā labākais variants, jo viļņos pirmajos gados ķersieties ar dēļa galu un to “noraksiet? Tomēr plakanā ūdenī bez viļņiem (Bērzciemā) ar tādu mācīties un kaitot būs okei! Piemērotākie ir dēļi, kuru aprakstā internetā ir rakstīts “Freeride”. Tie ir plakani dēļi ar mazu izliekumu, bet ar nedaudz paceltiem “purngaliem”, lai dēlis nenorokās viļņos. Vairums dēļu ir freeride tipa. Daži ražotāji raksta vienlaicīgi aprakstā “Freeride” un “Freestyle”, tas nekas, tie jums der, principā!

Kādu trapeci izvēlēties kaitošanai? Jostas trapeci vai sēdtrapeci? Jāsaka, ka iesācējam viennozīmīgi daudz ērtāka lietošanā būs sēdtrapece, BET tā veido nesmuku stāju uz ūdens, kuru sauc par “kakātāja pozu” un tā kā kaiteri ir jūtīga tauta un ļoti cepjas par savu izskatu uz ūdens, tad ņemiet jostas trapeci! Ar to mācīties būs neērtāk, toties izkopsiet daiļāku stāju (atcerieties- kā ir uz kalna, kad slēpojiet slalomu- [cenzēts] jāgroza skaisti, nevis vienkārši jāšļūc kā pīlei, vai ne?). Sēdtrapece arī mazāk nogurdina, jo nenodarbina dziļās preses muskulatūru. Braucot ar sēdtrapeci nekad nesāpēs mugura, sevišķi, ja jums ar to ir problēmas. Josteniece, protams, ir stila un izskata ikona, tapēc kaitotājus sēdtrapecē pludmalē gandrīz vai nevar redzēt. Tikai tos, kas ir vecāki cilvēki, un kuriem piekāst uz izskatu, galvenais, lai būtu komfotrabli!

Vēl, lai kaitotu, jums vajadzēs 5 mm hidru, plānāku vajag tikai jūlijā. Cepurīte 2mm arī būs vajadzīga, lai nesalst ausis, kā arī vēsākam laikam cimdiņi un pavisam aukstam ūdenim pavasaros un ļoti vēlos rudeņos- zābaciņi.

Cik maksā kaitborda inventārs?

Cik maksā pūķis kaitošanai? Tā kā tirgotāji parasti cenšas pārdot 12 kvadrātmetru pūķus, tad tas arī ir populārakais izmērs tirgū. Protams, ka daudzi nopirkušie no tiem arī cenšas atbrīvoties! Tāpēc normālā stāvoklī 12 kvadrātmetru lietots BOW, SLE, HYBRID, LEI tipa (iesācējiem piemērots) kaitošanas pūķis ar bāru parasti maksā ap 300-500 Eur. Jauns ap 800-1300 Eur. 14 kvadrātmetru pūķi atrast lietotu būs grūtāk, jo tādus pārdot tālāk nevienam īsti negribas, ar tiem parasti kaito paši. Tāpēc, ja kāds trāpās, tas būs dārgāks, kā 12 kvm un iespējams, arī vairāk lietots.

Izmēri lielajiem iesācējiem (ap 100 kg), kuri taisās kaitot līcī (15-18 kvm BOW, SLE, HYBRID, LEI) gandrīz vispār nav atrodami sekundārajā lietotā inventāra tirgū. Ja nav 1300 Eur pūķim, pērciet mazāku un gaidiet stiprāku vēju, kopā ar sev līdzīgajiem bēdubrāļiem, kuri žāvē savus divpadsmitniekus, gaidot pūtienu, kamēr tie, ar 16 kvm kaito, vai arī atmetiet šo muļķīgo domu, jo kaitošana nav lēts hobijs.

Mazie izmēri meitenēm gan mēdz būt lētāki un labā stāvoklī. Reti kura meitene kaito tad, kad nav smuk` saulīt` un tā, tapēc viņu pūķi parasti nenodilst.

Dēļi- lielākie, iesācējiem draudzīgie 140 un vairāk centimetru lielie dēļi tiek ražoti tikai salīdzinoši nesen, agrāk modē bija mazāki dēļi (lielākie vairumam ražotāju bija ap 135-137 cm) un tad tika lietoti lielāki pūķi, bet šo to jau var atrast, sākot no 200 Eur lietotus, un ap 400 jaunus.

Meitenēm piemērotie dēļi ap 135 cm ir dabūjami plašā izvēlē zem 150 Eur.

Trapece- jauna ap 80-130 Eur. Lietota 40-80 Eur.

Hidrotērps 5mm- kvalitatīvs jauns maksās vismaz 250 Eur. Lietotu taču nepirksiet, Renārs B. saka, ka viņš taja regulāri čurājot…

Cimdiņi, cepurīte- 80-120 Eur.

Ja mācieties kaitot ziemā, tad jums pietiks ar 10 kvm BOW tipa pūķi. Ja plānojat iegādāties atsevišķu pūķi, ar kuru jūs kaitosiet TIKAI ziemā, tad piemērots būs matračtipa (nav piepūšams, darbojas līdzīgi kā paraplāns) 7-8 kvm pūķis. Arī, ja domājat par pludmales bagija (buggy) vai dirt dēļa iegādi bagij- kaitošanai, tad arī piemērotākais būs matračtipa pūķis (to var drošāk mētāt pa zemi bez plīsumiem, bet grūtāk vai pat neiespējami pacelt no ūdens, ja tas tur ilgstoši iekritis).

P.S. Pērkot lietotu pūķi caur ss.lv, atcerieties, ka pārdevēji ļoti bieži melo par tā izlaiduma gadu, un 2005. gada retro pūķi droši tirgo kā 2010.gada moderno. Esiet uzmanīgi, un pirms pirkšanas iepostējiet linku uz doto pūķi kaitbordistu čatiņā lai pārliecinātos, ka pirkums atbilst cenai!

 

Kaitošana, kaitbords, kaitsērfings. Kādu inventāru izvēlēties iesācējam?
5 (100%) 5 votes

kaitosana-4

Kā iemācīties kaitot?

Patiesībā normāli šis jautājums skanētu tā: “Kā iemācīties kaitot, neapdraudot savu un citu drošību?”

Jā, kaitbords (kaitošana, pūķošana) ir potenciāli ļoti bīstams sporta veids, ja pūķis tiek rokās nepieredzējušam cilvēkam, cilvēkam, kurš ir adrenalīna iespaidā vai vienkārši muļķim, kurš neapjauš tā bīstamību.

Visbīstamākās kaitošanas situācijas ir kaitošanas pirmie soļi ar īstu pūķi krastā- tā pacelšana, nolaišana un tamlīdzīgi. Pūķis jūrā varētu teikt, ka nav bīstams, izņēmuma situācijas robežojas ar klaju kaitošanas pamatlikumu nezināšanu.

Kaitbords

 

 

Tāpēc sāksim ar to, ka kaitošanas apmācībā 100% galvenais ir teorētiskās zināšanas. Lai pūķošana būtu droša, jāzin elementāras lietas par pūķošanai piemērotajiem vēja apstākļiem un pūķa pacelšanas un nolaišanas likumi šajos apstākļos.

Šīs teorētiskās zināšanas var daļēji iegūt internetā, noskatoties filmas, palasot kaut ko gūglē pēc atslēgas vārdiem, vai arī īrējot instruktoru, kurš palīdzēs. Neviens no šiem pieredzes gūšanas veidiem nav un nevar būt pilnībā muļķudrošs, tā kā rēķinieties, ka agri vai vēlu zināma personīgā pieredze ieviesīs korekcijas jūsu zināšanās par kaitošanas drošību, pat ja būsiet uz ūdens pavadījuši nevis stundas vai dienas, bet pat gadus!

Pirmais, kas ir vissvarīgākais kaitošanas apmācībā ir vēja virziena, vēja spēka un pūķa jaudas loga izpratne. Vējam jāpūš no jūras, lielākā vai mazākā leņķī pret krastu, bet nekādā gadījumā no krasta! Tam ir jābūt pietiekoši stipram, lai pūķis negāztos zemē, un pietiekoši vājam, lai negūtu traumatisku lidojumu krasta kokos pie nepareizas pūķa kustības. Apmācību ar īstu pūķi vajadzētu veikt 6-8 ms stiprā vējā (nopērciet vēja mērītāju- anemometru, tas noderēs arī turpmāk, maksā ap 30 Ls!). Plašas pludmales gadījumā, ja līdz krastam ir pārsimt metri (kā, piemēram, Bērzciema lagūnā) mācīties var arī nedaudz stiprākā vējā, bet ne pirmos soļus ar īsto (nevis mācību) pūķi! Mācību pūķīti var lidināt arī daudz vājākā vējā, bet tam jāpūš no jūras! (Vējš no krasta rada tādu turbulenci, ka jūs nevis iegūsiet izpratni par pūķa vadību, bet gan sačakarēsiet sev visu mācīšanās prieku!)

Vēja pašreizējo ātrumu un virzienu tuvākajā apkaimē var uzzināt no tādām lapām internetā kā Rīgas Siltuma meteostacija, windfinder.com, Rīgas lidostas meteostacija, Pērnavas ostas meteostacija, Jaunciema ostas meteostacija, balticroads.net, spilve.org.

Vēja prognoze tuvākajam laikam atrodama meteo.lt lapā, windguru.cz un ar tām vajadzētu pietikt!

Mācīties būtu jāsāk ar pūķošanas teoriju, kas ietver sevī skaidrojumu par vēja logu, parādot to arī praksē, kā arī citus aspektus, kas saistīti ar drošību, pūķa salikšanu, pacelšanu un nolaišanu, lai iztiktu bez traumām.

Dēļ iespējamajām kļūdām, kuras apmācītājs savā kaitošanas praksē varbūt nemaz nav vēl pieredzējis, nebūtu vēlams izmantot apmācībā cilvēka pakalpojumus, kurš pats nodarbojas ar kaitošanu tikai pirmo vai otro gadu vai dara to trešo gadu, bet reizi mēnesī.

Pirmie soļi būtu jāveic vai nu ar speciālu mācību pūķīti, vai maza izmēra parasto pūķi, vēlams saīsinātos striķos, un vadot to tikai ar divām rokām, pirmajos soļos izvairoties no ieāķēšanās trapecē. Tā drošāk.

Pūķa vadības apmācībai ar mācību vai mazo pūķīti būtu jāvelta vismaz pusstunda, lai pārliecinātos, ka “rokas nepinas”. Ja reizēm jums nesanāk pūķi virzīt vēlamajā virzienā, nesteidzieties, turpiniet ar mācību pūķi, kamēr pūķa vadība UN SAPRATNE PAR JAUDAS LOGU (“POWERZONU”) kļūs intuitīva.

Instruktoram ir jāspēj pastāstīt, kas ir šī jaudas zona, un vēlams, arī parādīt drošā dziļumā, lai ieviestu jūsos respektu pret pūķa jaudu, kas, attiecīgi, turpmākajā mācību procesā atturētu jūs no adrenalīna izraisītajām vēlmēm rādīt šovu krastā stāvošajiem no sērijas “paskat, es jau māku, re, kā tūdaļ izdarīšu!”

Apmācība būtu jāveic vismaz 200 vai pat vairāk metrus nostāk no citiem kaitotājiem un zonā, kura 100 m uz katru pusi ir brīva no pludmales apmeklētājiem. Vēlams zemāk pa vējam, lai netraucētu citiem pūķotājiem. Ja nogriezīsiet kādam bērnam ausi vai galvu ar pūķa asajiem striķiem, jums būs grūti pierādīt, ka instruktors ir pie kaut kā vainīgs, jo kaitošanas apmācības laikā netiek slēgti kaut kādi līgumi vai tamlīdzīgas juridiskas lietas, kas kaut kādā veidā pārliktu atbildību uz jūsu pūķošanas apmācītāju. Pašam vien nāksies par visu atbildēt, ja kas gadīsies!

Protams, ka naudaskārie instruktori, kuri pāris vasaras mēnešos pelna naudu ar kaitošanas apmācību, mēģinās jums pastāstīt, ka es pārspīlēju, un cik ļoti…tad lūk- arī no tādu instruktoru pakalpojumiem vajadzētu atturēties! Kaitbords 100 % drošs nav un nevar būt, un nebūs nekad, bet labāk negadījumu iespēju minimizēt!

Obligāti instruktoram ir arī jāpastāsta par to, kā pareizi pūķim piesiet striķus, pārbaudīt to pareizu piesiešanu, un jums, pirms darīt ko patstāvīgi, ir jābūt par to sapratnei! Pareizi ir attīt pūķa vadības bāru PA VĒJAM, un piesiet pūķi augšpus vējam. NEKAD nedariet otrādi, pat ja redziet, ka citi (iespējams, pat supermeistari) tā dara! Tieši tas pats attiecas uz pūķa drošības saitēm (drošību)– tās ir jāiemācās lietot intuitīvi, vairākas reizies noraujot krastā, kamēr pūķis ir uz zemes un nelido, lai iegūtu refleksu. Pūķis ar laikā norautu drošību un pareizi piesietiem striķiem nevienam ausis nenogriezīs, ja nu vienīgi iebelzīs pa pauri, un tas var būt bīstami tikai mazu bērnu kakliem.

Ja instruktors apmācības teorētiskajā daļā jums visu izstāsta par šiem aspektiem, kamēr jūsos rodas patiesa izpratne par šo visu, tad turpiniet apmācību pie šāda instruktora. Nekautrējieties visu vaicāt par drošību, lūgt vēlreiz ko izskaidrot vai parādīt, ja ko nesapratāt pilnībā, jo atcerieties- ja kas notiks ar jums vai kādu no pludmales apmeklētājiem- šī atbildība reāli gulsies uz jums, nevis uz cilvēku, kurš jūs apmāca!

Un nobeigumā- kad pirmo reizi Bērzciemā ar pūķi aizšļūksiet pa gludo ūdeni, jums gribēsies ļoti būt community daļai, kaiterim, un tā tālāk, bet atcerieties- ja jūs vēl nemākat kaitot kopējā barā, samainīties, un bieži guļat uz muguras ūdenī ar pūķi zenītā- jums nafig nav jālien spota centrā mācīties, bet jāapgūst kaitošanas prasmes nostāk, kur jūs nečakarējat kaitošanu citiem ar savu pūķi zenītā, nemācēšanu samainīties un gulēšanu ūdenī uz muguras un pūķi zenītā!

 

 

Kā iemācīties kaitot?
5 (100%) 3 votes

How to hack Sony Alpha 99, 65, 77 to enable autofocus work in video mode with open apertures wider than f3,5.

Hi!

This is my very simple, but effective solution:

Fix lens aperture jumping lever in open position: (glue or simple- bend it, to stop moving!)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Every Sony Alpha camera move own in-camera aperture lever to f3,5, when autofocus in video mode enabled, but lens lever actually must move by itself, by spring, located in lens, following by in-camera lever . Till this lever has been fixed, moves only one lever in camera, but lens lever stay in open position. Nothing here to damage this way!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Actually, that is all! Now every Sony Alpha 99, A65, A77 and other models can autofocus with f1.7, but camera thinks it is f3.5 and enable autofocus in video mode! Ha-ha-ha!!! :)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Happy moviemaking, my Sony friend!!! :)

P.S. Camera shows f3,5, but look at lens- in reality it stays wide open, while capturing movie (picture nr.2)!!!

 

How to hack Sony Alpha 99, 65, 77 to enable autofocus work in video mode with open apertures wider than f3,5.
5 (100%) 3 votes